Cilvēka organismā nav neviena orgāna, neviena auda, nevienas tā sastāvdaļas, uz kuru neiedarbotos alkohola iznīcinošā ietekme. Alkohols ir galvenais smadzeņu asinsizplūdumu iemesls. Alkohola ietekmē sirds muskuļi aptaukojas un kļūst vārgi.
Pirmkārt, alkohols ietekmē smadzenes. Daudzi šīs ietekmes (reibuma stāvokļa) dēļ, arī lieto alkoholu. Kad alkohols nokļūst asinīs, tas noņem tauku slāni no sarkano asinsķermenīšu (eritrocītu) virsmas un viņi tek nevis atsevišķi, bet salipuši kopā. Līdz ko šādi ķekaros salipuši eritrocīti sasniedz noteiktus galvas smadzeņu asinsvadus, eritrocītu ķekars nosprosto asinsvadu un asinis netek tālāk kā rezultātā attiecīgās galvas smadzeņu šūnas pēc kāda laika atmirst no skābekļa trūkuma. Reibuma stāvokli iedzēris cilvēks izjūt tad, kad sākas atsevišķu galvas smadzeņu šūnu atmiršana. Smadzeņu šūnu iznīcināšana ir neizbēgama, lietojot alkoholu pat nelielās devās. Ir zinātniski pierādīts, ka pat mazas alkohola devas samazina prāta spējas.
Alkohols, ko vīrietis izdzer 3 mēnešus pirms bērna ieņemšanas, atstāj stipri negatīvu iespaidu uz jaunā bērna fizisko un jo īpaši psihisko veselību. Tomēr, ja vīrietis ir pārstājis lietot alkoholu, tad trīs mēnešu laikā notiek pilnīga spermotozīdu nomaiņa.
Savukārt sievietes, kurām var vēl būt bērni, vispār nedrīkst lietot alkoholu nekādos daudzumos un tas ir zināms jau sen. Tas ir tādēļ, ka sievietes olnīcās atrodas visai viņas dzīvei paredzētās olšūnu rezerves. Atšķirībā no vīrieša, sievietes dzimumšūnas veidojas iekšķīgi vēl pirms viņas dzimšanas [un dzīves laikā neatjaunojas; tas ir – cik un kādas piedzimstot tiek dotas, tādas arī paliek visu mūžu]. Olšūnas ir visilgāk dzīvojušās sievietes organisma daļas.
Olnīcu sieniņas droši sargā olšūnas gandrīz no jebkuru negatīvu faktoru ietekmes, izņemot……. etilspirtu, kurš, būdams ļoti labs šķīdinātājs, spēj izsūkties cauri olnīcu sieniņām un traumēt daļu no olšūnām, no kurām nākotnē iespējams var rasties bērniņš. Un ar katru alkohola glāzi, ko izdzer sieviete, traumēto olšūnu skaits pieaug, un var gadīties tā, ka pēc pāris gadiem apaugļosies tieši tā olšūna, kura tika saindēta ar to pašu šampanieša glāzi Jaunajā gadā vai „tikai vienu” vīna glāzi kādā no jubilejām. Šīs šampanieša (vai vīna, vai alus utt.) glāzes ietekmes rezultātā dzīvība var tikt dota bērnam ar nopietniem fiziskās vai garīgās attīstības traucējumiem.
Mīts: Kaukāzā dzer daudz vīna un dzīvo vairāk kā 100 gadus ilgi
Ilgdzīvošanas parādība Kaukāzā tik tiešām tika konstatēta. Tās bija trīs mazas musulmaņu apdzīvotās vietas augstu, augstu kalnos. Tīrs gaiss, tīrs avota ūdens un musulmaņiem raksturīgais atturībnieku dzīvesveids [Islāms kategoriski aizliedz lietot alkoholu] veicināja ilgdzīvošanu. Savukārt Gruzijā un Armēnijā, kur ir alkohola lietošanas tradīcijas, ilgdzīvotāju apdzīvotas vietas konstatētas netika.
Mīts: Šņabis ziemā sasilda
Alkohols, nonākot organismā, veicina ādas poru atvēršanos (asinsvadu paplašināšanos) un organisms tieši zaudē siltumu, kurš uzkrājas zem apģērba, izraisot cilvēkā siltuma sajūtu. Alkohola ietekmē ātrāk iestājas iekšējo orgānu apsaldēšana. Iedzēris cilvēks nosalst daudz ātrāk nekā alkoholu nelietojušais, lai gan viņš jūtas siltumā. Kad atrod no sala mirušus cilvēkus, tad lielākai daļai no viņiem sekcijas laikā organismā konstatē alkoholu.
Mīts: Sarkanvīns paildzina dzīvi
Savulaik statistiķi konstatēja īpatnēju parādību, ka, ja paņemt trīs cilvēku kategorijas – alkoholiķus, mērenus iedzērājus un atturībniekus, tad izrādās ka vidēji visilgāk dzīvo mēreni dzerošie, atturībnieki mazliet mazāk, bet alkoholiķi pavisam maz. Rodas likumsakarīgs jautājums – kāpēc mēreni dzerošais dzīvo ilgāk par nedzērāju?! Jo no šīs statistikas tad sanāk, ka mērenas alkohola devās nāk par labu. Pētot šo parādību sīkāk, tika konstatēts, ka viss noslēpums ir nedzērāju grupā, kurā tika ieskaitīti pilnīgi visi nedzērāji, tai skaitā arī bijušie alkoholiķi un nedzerošie sliktā veselības stāvokļa dēļ (iedzimtas hroniskas slimības, piemēram, sirdskaite, dzīves laikā, tai skaitā alkohola lietošanas rezultātā, iegūtas slimības, piemēram, aknu ciroze, utt.). Tātad atturībnieku skaitā tika ieskaitīts pietiekami liels daudzums slimu cilvēku, kas arī pasliktināja vidējo rādītāju, bet, ja paņem īstus un pārliecinātus atturībniekus, tad viņi dzīvo daudz ilgāk nekā kulturāli dzerošie.
Tā, piemēram, savā mūžā vispār alkoholu nelietojušais pasaulslavenais ķirurgs Fjodors Uglovs (1904—2008) nodzīvoja 103 gadus. Viņš bija pirmais, kurš Padomju Savienībā veica virkni vissarežģītāko operāciju ( barības vadā, aizkuņģa dziedzerī, plaušās, sirdī uc.). 100 gadu vecumā viņš vēl vadīja automašīnu, peldēja, varēja noskaitīt no galvas savas iemīļotās Puškina poēmas. Pēdējo operāciju Uglovs veica neilgi pirms savas 100 gadu jubilejas Ginesa rekordu grāmatas pārstāvju klātbūtnē.
Mīts: Alkohols noņem stresu
Pasaules Veselības organizācija un zinātnieki viennozīmīgi alkoholu pieskaita depresantu grupai. Neskatoties uz plaši izplatīto uzskatu, ka alkohols noņem stresu, tas līdzīgi kā barbiturāti, anestētiķi, opiāti nomāc centrālo nervu sistēmu. Tieši tāpēc lielākā daļa pašnāvību, sadzīves konfliktu ar letālu iznākumu notiek alkohola ietekmē.
Līdzīgi ir apgāžami arī citi kulturālas dzeršanas mīti par to, ka noteiktos gadījumos alkohols var būt nekaitīgs vai pat nāk par labu. Alkohols pat ļoti mazos daudzumos iedarbojas uz cilvēku tikai un vienīgi negatīvi.
Kulturālās dzeršanas mīti ir radīti un tiek plaši izplatīti tikai tādēļ, lai piespiestu mūs labprātīgi tērēt savu naudu par pašu veselības un pašu nākamo bērnu veselības graušanu. Mēs nogalinām savas smadzenes un labprātīgi atdodam savu naudu tiem, kuri to iztērēs alkohola propagandai – esošo mītu uzturēšanai un jaunu radīšanai.
Mērenas un kulturālas dzeršanas mīts
1950-o gadu beigās Padomju pilsoņiem plaši sāka stāstīt par vienu, it kā zinātnisku teoriju – kulturālas iedzeršanas teoriju. Šīs teorijas piekritēji apgalvoja, ka viņu mērķis ir iemācīt cilvēku dzert alkoholiskus dzērienus, bet nenodzerties. Prakse gan parādīja ko citu – tikai 20 gadu laikā kopš šīs teorijas nostiprināšanās cilvēku apziņā alkoholiķu skaits Padomju Savienībā palielinājās 11 reizes, un tas nav nekas neparasts, jo jau vairāk kā 100 gadus atpakaļ zinātnieki konstatēja, ka etilspirts ir narkotiska viela [kura izraisa atkarību], tāpēc ir neizbēgami, ka noteikta daļa cilvēku, kuri ir sākuši lietot šo legālo narkotiku [kulturāli un mēreni iedzert], pēc kāda laika kļūs par dzērājiem un alkoholiķiem. Pie tam no paaudzes uz paaudzi alkoholiķu procentuālais īpatsvars arvien tikai pieaug.
Kulturālas iedzeršanas teorija praksē tikai pieradina lietot alkoholu tos cilvēkus, kuri vēl nedzer, pirmkārt – bērnus.
Cilvēku pieradināšana pie alkohola sākas jau no agras mazotnes. Bērni bērnudārzā no vecāku piemēra jau ir iemācīti un zina, kā pēc pieaugušo modes vajag svinēt svētkus [dzerot un šķindinot glāzes]. Un kad viņi izaug un jūtas pieauguši, sāk lietot alkoholu pēc tā parauga, ko redzējuši mājas svinībās, filmās un savā apkārtnē. Beidzot pamatskolu vairāk kā 90% Krievijas [līdzīgi ir arī Latvijā] jauniešu jau ir pietiekami nopietna alkohola lietošanas pieredze.
Bērniem jau kopš bērnības praktiski gandrīz nav brīvas izvēles alkohola lietošanas ziņā, tā vietā praktiski piedāvājot pseidoizvēli.
Pseidoizvēle ir psihologiem labi zināma tehnika, kuru var izmantot arī bērnu audzināšanā. Piemēram, ja ir nepieciešams, lai bērns palīdzētu uzkopt māju, tad viņam netiek dota izvēle palīdzēt uzkopt māju vai arī nepalīdzēt, bet tiek dota pseidoizvēle – noslaucīt putekļus vai arī izmazgāt grīdu.
Līdzīga pseidoizvēle tiek piedāvāta arī alkohola lietošanas jomā. Mūs kopš bērnības pārliecina, ka alkoholu lietot drīkst tikai pieaugušie, un bērna acīs alkohola lietošana izskatās kā sava veida pieaugušajiem pieejama privilēģija. Un kad bērns izaug, viņam visapkārt praktiski ir tikai divu veidu attieksmes, kādas var būt pret alkoholu : 1)Nenormāla, kad cilvēks ir dzērājs vai alkoholiķis; 2) Normāla, „tāda kā visiem”, mērena, kulturāla iedzērāja attieksme, kad alkohols tiek lietots reti un salīdzinoši maz tikai īpašās svētku reizēs. Bet patiesībā ir trešais, tik tiešām normāls un dabisks variants, par kuru praktiski neviens nerunā un pret kuru pat mērenie iedzērāju attiecas ar skepsi un reizēm pat ar zināmu neiecietību – tā ir pilnīga atturība no alkohola lietošanas (tas ir, nelietot necik un nekad).
Vēlreiz par to, kā alkohols iedarbojas uz cilvēka organismu
Lūk, ko par alkoholu raksta akadēmiķis Fjodors Uglovs: “Alkohols nekādā ziņā nav mazāks ļaunums kā jebkura cita narkotika. Jebkura alkohola deva nosprosto galvas smadzeņu asinsvadus. Eritrocīti nespēj vairs piekļūt galvas smadzeņu šūnām, un tās pēc kāda laika iet bojā. Tā rezultātā pat pēc nelielas alkohola devas lietošanas cilvēka smadzenēs paliek vesela kapsēta bojāgājušu smadzeņu šūnu. Un pēc dažiem gadiem cilvēka smadzenes saraujas, samazinās to fiziskais izmērs. Alkohols ir visīstākā inde.”
Maskavas psihiatriskās slimnīcas vadītājs Nikolajs Tepugins savā grāmatā “Zinātniska patiesība un tautas maldi par alkoholu“ (Народные заблуждения и научная правда об алкоголе), kura iznāca 1926.gadā, raksta: “Zinātniski ir pierādīts un ar dzīves pieredzi apstiprināts, ka spirts jeb alkohols ir inde, kas iznīcinoši iedarbojas uz katru šūnu. Vispirms iznīcinošā iedarbība skar galvas smadzenes: cilvēks reibst tādēļ, ka alkohols saindē smadzenes. Alkohola ietekmē pamazām iestājas pastāvīgas slimīgas izmaiņas galvas smadzeņu šūnās, kas tās ievērojami atšķir no alkoholu vispār nelietojošu cilvēku smadzenēm. Alkoholu lietojošā cilvēka smadzenes apvalki ir duļķaini, smadzenēs ir daudz ūdens, smadzeņu rievas ir šaurākas kā parasti. Šāda veida izmaiņu dēļ cilvēka prāta spējas alkohola lietošanas ietekmē ievērojami samazinās.
Dzīves laikā mēreni dzērušu cilvēku sekcijas rezultātā tika konstatētas visas alkoholisma ietekmē radušās izmaiņas cilvēka orgānos. Mērenas alkohola lietošanas bīstamība ir vēl arī apstāklī, ka no mēreni iedzerošajiem rodas alkoholiķi. Dzerošam cilvēkam rodas nepārvarama tieksme pēc alkohola, jo nervu sistēma pierod pie saindēšanās un pieprasa arvien jaunus kairinājumus.”
Interesanti, ka šī 1926.gadā izdotā Tepugina grāmata tā arī netika pārizdota, bet plašākai auditorijai nejauši kļuva pieejama tikai tagad ar interneta starpniecību. Faktiski jau ilgu laiku cilvēki atrodas informatīvā blokādē. Televīzija, prese, skolu programmas – visi noklusē patiesību par alkoholu un vedina cilvēkus melīgās kulturālās dzeršanas teorijas virzienā. Mūsu pašreizējais stāvoklis līdzinās gadsimta sākuma neizglītoto zemnieku stāvoklim, tikai starpība ir tā, ka viņi tolaik izdzēra litru uz iedzīvotāju, bet mēs pašreiz ievērojami daudzkārt vairāk.
Mūsu informatīvā telpa ir pārpildīta ar visādām pasaciņām par stipri apšaubāmiem draudiem (kā piemēru var minēt ažiotāžu ap putnu gripu vai „atipisko pneimoniju” ), toties par reāliem draudiem, no kā jau vairāk kā 30 gadus mirst vairāki tūkstoši cilvēki dienā, prese klusē.
2009.gadā Krievijas TV Pirmajā kanālā tika uzsākta antialkoholisks raidījumu cikls „Kopējā lieta” [ Krievijā atšķirībā no Latvijas ir cilvēki, kas ir spējīgi par to runāt publiski; Latvija ir kritusi tik zemu, ka neviens par to publiski nerunā un Latvijas iedzīvotāji un latvieši nodzeras un izmirst klusējot]. Pēc divu informatīvo filmu pārraidīšanas ( „Par bērnu alkoholismu” un „Iedzersim!”) raidījumu cikls, kuram bija augsti reitingi, neskaidru iemeslu dēļ un bez jebkādiem paskaidrojumiem tika slēgts, bet TV ekrānos turpina stāstīt pasaciņas, ka alkohola lietošana ir nacionāla tradīcija.
Alkohola patēriņa vēsture
Vēsturiski Krievija [arī Latvija] nav izcēlusies ar alkahola pārmērīgu lietošanu. T.s. „krievu” šņabis nav nemaz krievu izgudrojums. 14.gs. Dženovas tirgotāji pirmo reizi ieveda Krievijā vīnu un bija ļoti pārsteigti, kad krievi ekskluzīvo ārvalstu dzērienu atzina par uzturā nelietojamu. Gandrīz pēc pusgadsimta ārzemnieki ieveda šņabi Maskavijā, jaunā Vasīlija Otrā galmā, un atkal krievi neatzina jaunievedumu, atzīmējot, ka to var izmantot tikai zāļu uzlējumiem un arī tikai atšķaidītu un ierobežotos daudzumos.
Līdz 18.gs. sākumam Krievijā alkohols vienkāršajiem cilvēkiem tika pārdots tikai krogos, kuru bija ļoti maz (1 uz pilsētu) un tikai dažās svētku dienās. Par alkohola lietošanu citās dienās draudēja miesassodi vai pat cietums. Sabiedrībā alkohola lietošana tika uzskatīta par lielu kaunu.
Iedzeršanas modi Krievijā no Eiropas ieveda cars – reformators Pēteris I. Kopš Pētera I laikiem dzeršana Krievijā kļuva par neatņemamu valsts politikas sastāvdaļu.
19.gs. beigās zinātnieki veica pētījumus lielākajās Eiropas valstīs un ASV par izdzertā alkohola daudzumu uz iedzīvotāju. Krievija šai sarakstā ieņēma pirmspēdējo vietu, atstājot sev stipri priekšā Franciju, Angliju, Vāciju, ASV un citas valstis.
Alkohola patēriņa rādītājs tiek aprēķināts sekojoši. Tiek saskaitīts pilnīgi viss gada laikā valstī pārdotais alkohola daudzums; šī summa tiek pārvērsta 100% spirta mērvienībā, kas tiek dalīta ar valsts iedzīvotāju skaitu. Tādējādi tiek iegūts izdzertā 100% spirta daudzums vidēji uz vienu valsts iedzīvotāju gadā.
Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem alkohola patēriņa rādītājs līdz 3 litriem uz iedzīvotāju tiek uzskatīts par zemu rādītāju; 4-5 litri – vidējs patēriņš; patēriņš virs 8 litriem uz iedzīvotāju rada nācijas ģenētisku degradāciju.
20.gadsimta sākumā (1900.g.) Krievijā alkohola patēriņa līmenis bija 3l/iedz.; 95% jauniešu vecumā līdz 18 gadiem, 90% sieviešu un 47% vīriešu vispār nelietoja alkoholu (tas ir – bija absolūti atturībnieki). Uz 1913.gadu alkohola patēriņš sasniedza 5l/iedz. Šai laikā presē un tautā valsts budžetu sauca par „dzērāju budžetu”, bet valsts iestādes vainoja tautas nodzirdīšanā. Tajā pašā laikā valstī sākās plaša antialkoholisma kampaņa, kurā iesaistījās arī imperatora ģimenes locekļi un tiem tuvas aprindas; izvērtās ļoti plaša antialkohola organizāciju dibināšana.
Savukārt alkohola ražotāji vēlējās saglabāt vai palielināt alkohola patēriņu. Piemēram, ebreju izcelsmes baņķieris un zeltrūpnieks barons Ginsburgs (Rotšildu attāls radinieks) atklāti izteicās, ka no alkohola pārdošanas viņš gūst lielākus ieņēmumus nekā no zelta ieguves, tādēļ alkohola lietošanu sabiedrības acīs par katru cenu ir jāattaisno un pēc iespējas jāveicina.
Alkohola magnāti mēģināja „zinātniski pierādīt”, ka vienas glāzes šņabja izdzeršana dienā ir nekaitīga cilvēka veselībai. Tomēr mēģinājumi piesaistīt šādiem „pētījumiem” autoratīvus zinātniekus cieta neveiksmi. Piemēram, akadēmiķis un Nobela prēmijas laureāts Ivans Pavlovs uz šādu piedāvājumu atbildēja ar atklātu vēstuli, kurā apgalvoja, ka šādi pētījumi pēc būtības nav saucami par zinātniskiem.
Pretalkoholisma kampaņas rezultātā Krievijas impērijas pašvaldībām tika dotas tiesības ierobežot alkohola ražošanu un izplatību savā teritorijā, kas plaši arī tika darīts. Tā rezultātā 1915.gadā alkohola patēriņš Krievijas impērijā samazinājās līdz 0,2l/iedz.
Alkohola aizliegumi saglabājās līdz 26.08.1923, kad tos pilnībā atcēla jaunā Padomju vara. Neskatoties uz atceltajiem ierobežojumiem, 1925.gadā alkohola patēriņš PSRS bija 1l/iedz. Desmit gadu laikā bija izaugusi pilnīgu nedzērāju paaudze, kura neredzēja jēgu lietot alkoholu jebkādos apmēros. 1940.gadā alkohola patēriņš PSRS bija 2l/iedz. Tik zems alkohola patēriņa līmenis un attiecīga veselība un izturība ir viens no apstākļiem, kas ļāva Padomju karavīriem izturēt pārcilvēciskās grūtības un uzvarēt 2.pasaules karā (viņi bija veselīgāki un izturīgāki par saviem pretiniekiem).
1950-os gados alkohola patēriņš Padomju Savienībā joprojām bija zems. Padomju cilvēks dzēra 3x mazāk kā anglis, 7x mazāk kā amerikānis un 10x mazāk kā francūzis. Vēl 1960.gadā PSRS alkohola patēriņš bija 3l/cilv.
Tai pašā Francijā, ko PSRS pozicionēja kā kulturālas dzeršanas paraugvalsti, 19.gs. beigās stāvoklis alkohola patēriņa ziņā bija kritisks (1895.gadā – 23l/iedz.), bet visa 20.gadsimta laikā tā ieņēma vadošās vietas Eiropā alkohola patēriņa un alkoholisma ziņā. Un šodien Francijai ir ļoti nopietnas demogrāfiskas problēmas, kas tai rada papildus arī citas nepatikšanas – izmirstošo francūžu vietā nāk citi cilvēki (imigranti), kuri sāk ieviest savu kārtību.
Kā Padomju Savienība sāka nodzirdīt savus pilsoņus
50-o gadu vidū valsts sāka plānot budžetā t.s. “dzeršanas naudu”. Lai realizētu šo “dzērāju budžetu”, tika būvētas jaunas alkohola rūpnīcas, un līdz ar rūpnīcu celtniecību sākās alkoholisko dzērienu reklāma Padomju Savienībā. Alkohols sāka parādīties arī TV un Padomju filmās. Tā visa rezultātā 1965.gadā alkohola patēriņš pieauga līdz 5l/iedz., bet 1980.gadā šis rādītājs jau bija 11l/iedz.
Budžeta ieņēmumi no alkohola tirdzniecības bija grandiozi. Vienas vodkas pudeles pašizmaksa bija 15-20 kapeikas, bet pārdota tā tika par 3 rubļiem un 60 kapeikām. 80-o gadu sākumā PSRS budžeta ienākumi no alkohola tirdzniecības bija 56 miljardi rubļu.
Tomēr aiz šiem ieņēmumiem nepamanīja [vai negribēja pamanīt], kā pieauga “alkoholiskā” noziedzība, palielinājās iedzīvotāju mirstība un saslimstība, samazinājās darba ražīgums, radās “alkoholiskie” darba kavējumi un “alkoholiskais” traumatisms, notiesāto skaits par noziegumiem alkohola reibumā, alkoholiķu ārstēšanās izdevumi, “alkoholiskie” ugunsgrēki, alkoholiķiem atņemto bērnu uzturēšana. Pēc ekonomistu aprēķiniem tiešie un netiešie alkoholisma seku izdevumi pārsniedza budžeta ieņēmumus no alkohola pārdošanas vismaz 3 reizes.
1960-ajā gadā Padomju Savienībā narkologu uzskaitē bija 0,5 miljoni alkoholiķu, bet 1980ajā gadā – 5,5 miljoni. (20 gadu laikā alkoholiķu skaits palielinājās 20 reižu). Pēc statistikas oficiālā uzskaitē tolaik bija tikai viens no 3 alkoholiķiem. 1980-ajos gados apmēram katrs piektais Padomju pilsonis bija vai nu alkoholiķis vai dzērājs [pirmsalkoholisma stadija]. Šai laikā PSRS tieši no alkoholiskās saindēšanās mira apmēram 50000 cilvēku gadā. Kopējais alkoholisma seku rezultātā bojāgājušo cilvēku skaits bija apmēram 700000 cilvēku gadā. Šajā skaitlī ietilpst tie, kuri alkohola ietekmes rezultātā nosala, noslīka, nokrita no balkona, sadega, cieta autokatastrofā, un arī tie, kas alkohola lietošanas rezultātā sabojāja iekšējo orgānu veselību un nomira darbaspējīgā vecumā.
1980ajos gados noskaidrojās, ka 3,5% bērnu ir smagi fiziskas un garīgas dabas attīstības traucējumi. 13% ir vidēja rakstura garīgi traucējumi. Tas ir, katrs sestais bērns bija nenormāls (pilnībā precīzi dati joprojām ir slepeni). Šo tendenci labi raksturo garīgi atpalikušo skolu skaits dažādos laikos dažādos PSRS reģionos. Omskas apgabals: 2 garīgi atpalikušo skolas 1960.gadā; 1980.g. – 19. Doņeckas apgabals: 1960.g. – 4; 1980.g. – 38.
Latvija: 1960.g. – 12; 1980.g. – 56. Hakasu republika: 1960.g. – 1; 1980.g. – 9. Padomju Savienības iedzīvotāji sāka pārvērsties par garīgi atpalikušu nāciju.
Sausā likuma brīnumainās sekas Padomju Savienībā
1985.gadā PSRS tika uzsākta cīņa pret dzeršanu un alkoholismu (tautā šo pasākumu kompleksu iesauca par “sauso likumu”). Gada laikā (1986.g.) alkohola patēriņš PSRS samazinājās līdz 4l/iedz., kas uzreiz atspoguļojās arī uz demogrāfiskajiem rādītājiem. Neskatoties uz to, ka bija pieaugusi surogātalkohola lietošana, kopējā mirstība no alkohola samazinājās par 56%, mirstība no nelaimes gadījumiem un vardarbības par 36%, pašnāvību skaits samazinājās par 41%. Antialkoholisma kampaņa 1986.gadā spēja novērst apmēram pusmilijona nāves gadījumu. “Sausā likuma” darbības laikā tika piedzīvots nepieredzēts dzimstības pieaugums; no 1985. līdz 1988.gadam PSRS piedzima par 1,5 miljoniem bērnu vairāk nekā iepriekšējos gados, kas ir absolūts rekords 30 gadu periodā.
Krievijas [arī Latvijas] nodzirdīšana
Rietumu analītiķus ieinteresēja PSRS notiekošais. ASV ekonomisti ziņo ASV prezidentam Ronaldam Reiganam, ka PSRS ekonomikai ir nopietnas problēmas milzu tēriņu „bruņošanās sacensībai” dēļ un tā ļoti stipri ir atkarīga no naftas cenas. Kara analītiķi ziņo, ka PSRS ir iestrēgusi Afganistānā. ASV pārliecina Saūdu Arābiju, apmaiņā pret vismodernāko ieroču piegādi, ievērojami palielināt naftas ieguvi, tādējādi samazinot naftas cenas pasaules tirgū. 5 mēnešu laikā uz 1986.gada pavasari naftas cena krītas no 30 uz 12 dolāriem par barelu. PSRS, kas bija plānojusi savu budžetu, ņemot vērā augstas naftas cenas, saskārās ar nopietnām problēmām. Valstī sākas preču deficīts, zelta rezerves samazinās, sociologi ziņo par iedzīvotāju neapmierinātību. Gorbačovam tiek iesniegts priekšlikums, kurš it kā varētu nomierināt ar tukšajiem veikalu plauktiem neapmierinātos iedzīvotājus un daļēji papildināt tukšo valsts budžetu. 1988.gadā valdības pārstāvji nolēma papildināt budžeta ieņēmumus uz savu iedzīvotāju nodzirdīšanas rēķina.
Pēc PSRS sabrukuma un Jeļcina nākšanas pie varas Krievijā [arī Latvijā] apdzirdītās tautas acu priekšā valsts uzņēmumi tika nodoti privātās rokās, tai skaitā arī alkohola ražošanas uzņēmumi. Alkohols ar jaunu spēku pārpludināja veikalu plauktus un televīziju. Ar alkohola reklāmas, filmu ar alkohola lietošanas scēnām [dziesmām (t.s. šlāgerdziesmas) par alkohola lietošanu un žūpošanu] cilvēkiem tika iestāstīts, ka alkohola lietošana ir tradīcija un dzīves norma.
1996.gadā alkohola patēriņš Krievijā sasniedza 16l/iedz., radās miljoniem bezpajumtnieku, bērnu, kuri ir aizbēguši no vecākiem – alkoholiķiem. Vēl lielāks bērnu skaits palika bez jebkādas pieskatīšanas un aprūpes – vecākiem, kuri nodzērās, nebija daļas pat līdz pašu bērniem. 1990-o gadu vidū bērnu – toksikomānu skaits palielinājās 3 reizes, bet bērnu narkomānu skaits – 17 reizes. Vidējais dzīves ilgums vīriešiem nokritās līdz 57 gadiem. 90% nāves gadījumu vīriešu vecuma grupā līdz 50 gadiem nāves iemesls bija alkohols.
Katru gadu Krievijā dzimst apmēram 100000 bērnu ar attīstības traucējumiem; apmēram 14-20% no tiem iet bojā pirmās dzīves nedēļas laikā. 25% mazuļu piedzimst ar sirds darbības traucējumiem. Apmēram 200000 grūtniecību beidzas ar spontāno abortu. Varbūtība dzemdēt neveselu bērnu ir tieši proporcionāla visa sievietes dzīves laikā izdzertā alkohola daudzumam [jo vairāk alkohola kopsumā sieviete ir izdzērusi savas dzīves laikā, jo lielāka varbūtība, ka tās bērns būs ar nopietniem veselības traucējumiem].
Pēc statistikas 1990-o gadu beigās 7 miljoniem sieviešu nebija vīriešu un viņām bija liegta ģimenes dzīve, kā rezultātā strauji kritās arī dzimstība. Kopš 1990-o gadu sākuma Krievija [arī Latvija] sāka izmirt – mirstība pārsniedza dzimstību. 1992.gadā Krievijā nomira par 300000 vairāk cilvēku kā piedzima, 1993.g. – 700000 un tālāk pa miljonam katru gadu. Šis process joprojām turpinās; mūs kļūst arvien mazāk.
Parādās jauni pretendenti uz Krievijas [arī Latvijas] zemi. Turcija: alkohola patēriņš 1,5l/iedz., iedzīvotāju pieaugums 900000 gadā; Vidusāzijas valstis: 2,6l/iedz., 585000 iedz./gadā; Ķīna: 5l/iedz., 6 miljoni iedz./gadā. Salīdzinājumam Krievija: 15-18 l/iedz. un vidējais iedzīvotāju samazinājums katru gadu kopš 1994.gada – 774649 cilvēku.
Nākotnes perspektīvas
Padomju bērni savulaik ieņēma pirmās vietas pasaulē matemātikas olimpiādēs, bet pēc tam izauga un bija vieni no visas pasaules zinātnes virzītājiem – projektēja kosmosa kuģus, radīja daudzus grandiozus objektus, kuri tiek izmantoti līdz pat mūsdienām. Skolotājs un pārliecināts atturībnieks Konstantīns Cialkovskis (1857-1935) 20.gadsimta sākumā ( ilgi pirms pirmās raķetes palaišanas), dibināja Padomju Savienībā jaunu zinātnes nozari – kosmonautiku. 1957.gadā Padomju Savienība pirmā pasaulē palaida mākslīgo zemes pavadoni, bet 1961.gada 12.aprīlī kosmosā pirmo reizi tika sūtīts cilvēks.
Pašreiz Ķīnas skolnieki, kuriem ir sliktāka izglītības sistēmas kvalitāte nekā bija savulaik Padomju Savienībā, bet kur alkohola patēriņš ir mazs, ieņem pirmās vietas pasaulē fizikas un matemātikas olimpiādēs.
40 alkoholizācijas gadu laikā Krievija no pasaules līdervalsts ir pārvērtusies par trešās pasaules valsti [ko līdzīgu var teikt arī par Latviju]. Savukārt tās pašas trešās pasaules valstis, kas gandrīz nemaz nelieto alkoholu, kļūst par pasaules līderēm gan ekonomiski, gan demogrāfiski. Nākotnē mūsu planētu apdzīvos tikai pašreiz nedzerošu tautu pēcnācēji.
Rietumi un Krievija ir daudz izdarījuši visas cilvēces attīstībai, tomēr mēs esam jautājuma priekšā, vai Krievijas un Eiropas civilizācija vispār nākotnē pastāvēs. Viss ir atkarīgs no tā, ko mēs izvēlēsimies – dzeršanu vai dzīvību.
Jautājumu „Dzert vai izdzīvot?” katram ir jāuzdod sev pašam. Ir jāsaprot, ka katrs no mums var dot pietiekami lielu triecienu pa labi atstrādāto nodzirdīšanas sistēmu. Personīgi izvēloties nelietot alkoholu vispār nekad un nekādos daudzumos, mēs pārtraucam naudas pieplūdi šai industrijā un rādām personisku piemēru citiem.
Dokumentālā filma „Nodzirdīšanas tehnoloģija”
