Piedošana vispirms ir mīlestība pret sevi. Tas nenozīmē
egoismu, bet gan spēju iziet ārpus sava ego — būt brīvam, mīlēt cilvēkus un
dzīvi.
Piedošana — it kā parasts vārds, taču piedošanas aisberga
zemūdens daļa nereti slēpj bīstamas prāta vētras, baisus emociju un kaislību
viļņus, kas ietekmē gan cilvēka veselību, gan likteni.
«Dzīvojot sabiedrībā, mijiedarbojoties, mēs mēdzam būt
paštaisni, konfliktēt un cits citu sāpināt. Sagādātās ciešanas savukārt rada
naidu, dusmas, vēlmi atriebties, liekot ciest pāridarītājam. Šādi rīkojoties,
zaudētāji esam paši:
turot/audzējot naidu, dusmas, aizvainojumu, cilvēks tiek
pārpildīts ar negatīvām domām,
enerģiju, kas saēd. Emocionāli un ar laiku arī fiziski.»
Dusmu, aizvainojuma un naida pārņemtā cilvēka ego parasti ir
tik liels, ka viņš ne spēj, ne vēlas analizēt, saprast, kāpēc nonācis šādā
situācijā un cik liela ir viņa paša atbildība par notikušo. Proti — viena
pagale nekad nedeg, tāpēc speciāliste rosina padomāt: «Vai pēc strīda jūs
piedāvājat izrunāties, iedziļināties situācijas cēlonī, būtībā un mēģināt
izprast gan savas, gan otra cilvēka rīcības motīvus? Vai nepieciešamības
gadījumā spējat atvainoties, lūgt piedošanu?
Vai tomēr jūsu ego ir tik liels, ka ietiepīgi gaidāt, kamēr
«tas otrs» panāks pretī?
Ja nu otra ego izrādās tieši tikpat liels vai lielāks?
Rezultāts — naids gadiem moka tuviniekus, apkārtējo pasauli, cilvēks pats
iedzīvojas smagās, neārstējamās slimībās. Enerģētiski — līdzīgais pievelk
līdzīgo.»
Domas ietekmē ķermeni
«Ģimenes ārstiem nākas uzklausīt pacientu sūdzības ne tikai
par fiziskajām kaitēm, bet arī par privātās dzīves sarežģījumiem. Skolēni, kuri
bieži apmeklē skolas medmāsu ar dažādām sūdzībām, ir arī psihologa klienti.
Organisma reakcija uz psiholoģiska rakstura problēmām ir nenoliedzama,» secina
psiholoģe. «Ievērojami zinātnieki, oficiālās medicīnas pārstāvji ir
pārliecināti, ka apmēram 80 procentu no kaitēm ir psihosomatiskas slimības.
Ķermenis reaģē uz mūsu domām, noskaņojumu, mīlestību vai tās
trūkumu, spēju pamanīt, izbaudīt skaistumu, būt laimīgiem, uz raksturu,
attieksmi pret veiksmēm un neveiksmēm. Daudzu slimību pamatā ir bailes: bailes
no dzīves, no nākotnes un bailes rīkoties, lai kaut ko mainītu, tāpat arī sevis
nepieņemšana, nespēja atbrīvoties no pagātnes. Jebkurai domai ir enerģija,
sliktās domas, ja netiek skaustas, saēd ķermeni. Bet visu slimību ārstēšanas
pamatā — domāšanas un dzīves uztveres maiņa. Netrūkst gadījumu, kad cilvēks,
izārstējies no vēža un citām smagām slimībām, pēc tam, nopietni strādājot ar
sevi, maina dzīves uztveri. Audzējs, dziļa trauma liecina par seniem, ilgiem
aizvainojumiem, bēdām, mokošu noslēpumu, naidu. Cilvēks var izlietot kaudzi
medikamentu, bet, kamēr nesapratīs slimības cēloni un nevēlēsies mainīt
attieksmi, rezultāta nebūs.»
Pagātnes sekas
«Tas, kas notiek šodien, ir sekas cilvēka rīcībai, reakcijai
pagātnē. Mēs paši radām, veidojam savu dzīvi, notikumus, attiecības tajā,»
uzsver psiholoģe. Tas, cik harmoniski saskaņā ar sevi un pasauli cilvēks dzīvo,
rada apmierinātību ar dzīvi, bet spēja piedot atkarīga no cilvēka personības,
vērtībām, gribas. «Jebkurā sadzīviskā situācijā vieglāk mums pašiem, ja esam
brīvi no negatīvām emocijām, jūtām. Piedot nereti ir grūti, liekas pat
neiespējami, dažreiz prasa ļoti ilgu laiku. Vienam tas izdodas vieglāk, citam —
jāmācās.» Protams, nav universālu ieteikumu, tomēr galvenais piedošanas
priekšnosacījums — tas no sirds ir jāgrib. Vispirms jābūt godīgam pret sevi,
jāiziet no savas komforta zonas, nevis visā sliktajā jāvaino tikai citi.
Jāspēj arī atzīt: esmu līdzatbildīgs, līdzvainīgs vai pat izprovocējis situāciju.
Iejusties cita ādā
Vieglāk piedot, ja saprotam otra rīcības motīvus. Arī lai
mūs saprastu, jānotiek atklātai, godīgai sarunai bez pārmetumiem,
manipulācijām. Vienam ir jābūt šīs sarunas iniciatoram. Kāpēc gan lai tas
nebūtu tu? Ja saruna nav iespējama realitātē, to var realizēt domās — lūdzot
piedošanu un piedodot. Katrā gadījumā mēs rīkojamies atbilstoši tam, kā jūtam
un izprotam situāciju, tāpēc ir svarīgi spēt piedot arī sev. Dzīvojot
pašpārmetumos, mēs sevi iznīcinām.
Bieži visvairāk sāpinām savus vistuvākos:
partnerus, vecākus, arī bērnus. V. Drāzniece iezīmē situāciju: «Pārim
šķiroties, sieva vai vīrs saka: «To es nekad nepiedošu!» Ir saprotams, ka
emocijas prevalē pār prātu, tomēr svarīgi aizdomāties, kā šie jūtu izvirdumi
ietekmē citu dzīves. Uz kaujas takas nostājušies, partneri izvēlas ne vien
apzināti ciest, sāpināt otru, bet atriebjas, manipulējot ar bērniem, neļaujot
satikties.
Vecāki neaizdomājas, ka šādi sāpina, traumē bērnu. Vēl briesmīgāk, kad bērnam nākas klausīties, kā viens nozākā
otru, kuru arī viņš mīl.»
Bērns — vecāku spogulis
Bērni neizprot, kas notiek pieaugušo prātā, bet apzināti un
neapzināti kopē vecākus. Vecākiem jāaizdomājas, kāds meitenei var izveidoties
priekšstats par vīriešiem, attiecībām, ja māte pastāvīgi apgalvo, ka vīrieši ir
kretīni, krāpnieki, kas sabojā dzīvi? Vai, dzirdot šādas frāzes, bērns spēj
adekvāti reaģēt, saprast lietu patieso būtību, izdarīt pareizos secinājumus un
savā dzīvē izveidot veselīgas partnerattiecības, stabilu ģimeni?
Daži vecāki saka bērnam: «Tu uz skolu neej draudzēties, bet
mācīties. Ja tev sit, sit pretī!» Viņi nemāca konfliktu atrisināt mierīgi —
izrunājoties, palūdzot piedošanu. Tas mazajiem ir grūti, jo liekas, ka viņa
taisnība ir vispareizākā un tas otrs ir vainīgais. Šādi sakot, vecāki
neapzināti ieaudzina egoismu, vienaldzību pret citu jūtām, un bērna sirds
nocietinās. Ir arī situācijas, kad bērni nepazīst emocijas, nespēj tās nosaukt
vārdos. Visbiežāk vecākiem netiek piedotas neapzinātas bērnības sāpes un
traumas — nepelnīti saņemts pēriens vai neiedziļināšanās bērna vajadzībās.
Emocijas, kas pārtapušas jūtās, piedot ir grūtāk, tās nepadodas terapijai.
Ja cilvēks ir «emocionāli ciet», koncentrējas tikai uz sevi,
savām vajadzībām, sajūtām, saskarsme būs stipri apgrūtināta. Te jābūt gana
iecietīgam, saprotošam, lai neļautu sevi izprovocēt uz negācijām. Piedošana ir
brīvība, un tikai cilvēks pats var sevi atbrīvot no ciešanu žņauga — piedodot.
Avots: TVnet.lv
Autore: psiholoģe Vineta Drāzniece.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru