Ko tu zini par Ziemassvētkiem

Kas ir Ziemassvētki?

Ziemassvētki – laiks, kad diena ir visīsākā un nakts – visgarākā. Pēc Ziemassvētkiem saulīte sāk atgriezties un dienas stiepjas garākas.

Senie Ziemassvētki šodien ir saplūduši ar kristīgās ticības svētkiem. Senāk tie bija vienīgi līksmes izpaudums par tumsas laika nobeigumu, par saules jaunās gaitas uzsākumu. Vēlāk šie svētki kļuva par svētsvinīga klusuma un miera svētkiem, kur baznīcā eņģeļu skaņās cilvēks cenšas nomest savus visa gada melnos sārņus un iziet ar egles svecīšu mirdzumu sevī.

Ziemassvētki, arī Ziemsvētki ir ikgadēji svētki, kuros tiek atzīmēti ziemas saulgrieži un Jēzus Kristus dzimšana. 

Tos svin no 24. līdz 26. decembrim (24. decembrī ir Ziemassvētku vakars, 25. decembrī - Pirmie Ziemassvētki, bet 26. decembrī - Otrie Ziemassvētki). 

Kristietībā pieņemts, ka 25. decembrī dzimis Jēzus Kristus, tomēr daļā pareizticīgo baznīcu šo datumu aprēķina pēc Jūlija kalendāra, tāpēc vairums pareizticīgo Ziemassvētkus svin janvāra sākumā.

Advente

Advente (latīņu: adventus — ‘atnākšana’) ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks, kas sākas no ceturtās svētdienas pirms Ziemassvētkiem. 

Advente irkristiešu liturģiskā gada sākums. Advente tiek saistīta ar gavēni, mieru, klusumu un pārdomām. Šajā laikā no egļu zariem pītajā adventes vainagātiek dedzinātas četras sveces, pa vienai katras gaidīšanas nedēļas svētdienā. Latviešu valodnieks Jānis Endzelīns ir piedāvājis adventes laiku dēvēt vīriešu dzimtē, tas ir, par adventu, bet katru tās svētdienu sieviešu dzimtē — par adventi.

Senās latviešu tradīcijas

Līdzās Ziemassvētkiem kā sena latviešu tradīcija saglabājies t.s. Bluķa vakars, kas atgādina par senu rituālu darbību - bluķa velšanu, atdarinot saules gaitu. 

Saulgriežu vakars dažos novados tiek saukts arī par ķūķu (varianti - ķoču, kūķu, ķūcu) vakaru, liecinot par senu rituālu svētku ēdienu izvēlē, kam bija jāveicina turība un labklājība. To pagatavoja no lobītiem (piestā sagrūstiem) miežu vai kviešu graudiem, kurus vārīja kopā ar cūkas galvas pusi; klāt mēdz pievienot arī zirņus un pupas.

Vēl plašāk pazīstama Ziemassvētku tradīcija bija ķekatās iešana vai čigānos iešana.

 Ķekatnieki, dažādās maskās tērpušies, gāja no viena ciema uz otru, lai nestu tur svētību un aizdzītu prom dažādus ļaunos garus. Tāpēc ķekatniekus visur labprāt uzņēma un pacienāja. Budēļu vadonim - budēļu tēvainim jeb budēļu vecajam, kas bija visa ķekatnieku pulka vadonis, līdzi allaž bija rīkste, ar ko nopērt visus mājas ļaudis. Šī budēļtēva dzīvības rīkste, kam latviešu tradīcijā piedēvēts maģisks spēks - veselības, auglības un tikumības nesējas statuss, sasaucas ar visā Eiropā izplatīto paradumu ziemas saulgriežus sagaidīt ar izplaucētiem zariem, kurus ņēma līdzi gājienos un, pieskardamies ar tiem cilvēkiem un kustoņiem, pārnesa uz tiem dzīvības spēku, kas mīt šajos zaros.  

Kurzemes un Zemgales novados ķekatas jeb ķiņķēziņus (ķēmus) sauca par budēļiem (arī bubuļiem, buduļiem, bukiem, būzaļiem, buzuļiem) vai danča bērniem, Vidzemes novados par vecīšiem, maskām (maskaratiem), skutelniekiem (suselniekiem), nūjiniekiem (kūjiniekiem), preiļiem, kurciemiem. Latgales novados ķekatniekus sauca par kaļedām (kaladniekiem) vai talderiem.

Maskošanās idejas pamatā ir seni auglības riti. Parasti maskās mēģināja attēlot tos garus, kuriem gribēja pielabināties vai arī iespaidot. Viena no pazīstamākām senlatviešu ķekatnieku maskām bija lāča maska, jo lācis ar savu rūkšanu spējot aizbaidīt visus ļaunos garu. Buka masku izgatavoja, zem palaga piestiprinot līksti ar lokumu uz leju, ko pārklāja ar palagu un pielika ragus un bārdu, bet dzērvi - apgriežot kažoku uz otru pusi un vienā piedurknē iebāžot cirvi ar pietu, kam abās pusēs piesēja karotes, kas izskatījās pēc ausīm un knābi, kuru varēja grozīt. Ķekatnieku paraža bija arī pārģērbšanās par nāvi, kad kāds no ķekatniekiem uzsedza sev baltu palagu, pagatavoja no rāceņiem liekus zobus. Vienā rokā turēja kādu koka dunci, kas bija notraipīts sarkanā krāsā, otrā rokā nesa šķīvi, kurā bija ielikta kāda degoša viela. Šīs uguns liesmās nāves seja izskatījās bāla, līķim līdzīga.

Mūsdienu latviešu tradīcijas

Tradicionāli latviešu rotājumi Ziemassvētkos ir egļu zari un rotājumi, kas izgatavoti no putnu spalvām un olām, salmiem, smilgām, augļiem, dārzeņiem un ogām. Tiek dāvinātas dāvanas, kuras parasti novieto zem eglītes. Lai saņemtu dāvanu bieži vien tiek prasīts noskaitīt dzejoli vai nodziedāt dziesmu. 

Pieņemts, ka dāvanas nes Ziemassvētku vecītis (jaunākajos laikos saukts arī par Santa Klausu vai Salaveci), kuram reizēm palīdz rūķīši vai Sniegbaltīte.

Bērnu svinības Ziemassvētku laikā bieži norit ar pārģērbšanos par meža zvēriem un rūķiem, kas ir seno tradīciju patapinājums. Tāpat budēļu tēvs jeb Vecītis jaunajās tradīcijās pārvērties par Ziemassvētku vecīti vai Salavecīti.

Ziemassvētku egles pušķošana

Ziemassvētku egles pušķošanas paraža Livonijā bija pazīstama jau pirms 16. gadsimta. Melngalvju šrāgas sniedz informāciju par 1510. gada ziemas tradīcijām Rīgā un atsaucas uz agrāku šādu notikumu 1476. gadā, tādēļ pēc bijušā Rīgas Melngalvju nama izpilddirektora un vēsturnieka Ojāra Spārīša uzskata vēsturiska informācija par tradicionālā "Ziemassvētku koka" rotāšanu Rīgā ir kopš 1476. gada.

Melngalvju šrāgas arī norāda, ka koks tika pušķots, bet, ņemot vērā viduslaiku paražas, var secināt, ka pušķot to varēja vienīgi ar lentēm, kaltētiem ziediem, salmu pinuma lellēm un, iespējams, augļiem. Vēlāk šis "koks", kas varēja arī nebūt egle, bet gan tikai no koka nūjām veidota "instalācija", ar dziesmām un dejām tika iznests ārpus svinību nama, kuru tas bija greznojis visu Ziemassvētku laiku un tika sadedzināts turpat Rātslaukumā ap 6. janvāri. Melngalvju brālības šrāgas liecina par līdzīgu tradīciju arī Tallinā (tolaik Rēvelē) 1514. gadā. Iespējams, ka no šejienes tā izplatījusies pa visu pasauli (skat. hronikas citātu zemāk).

Mūsdienās šie svētki ir saplūduši interesantā sintēzē – mēs rotājam eglīti, dziedam Ziemassvētku dziesmiņas, dāvinām dāvanas, veļam bluķi, zīlējam nākotni.

Latviešu tautas dainas par Ziemassvētkiem

Dieviņš līda istabā
Lielu platu mētelīti.
Nāc, Dieviņ, saņemies,
Šauras manas duraviņas!

Ai bagāti Ziemassvētki,
Lejiņā nogājuši!
Tekam veci, tekam jauni,
Velkam svētkus kalniņā!

Ai bagāti Ziemassvētki,
Apaviņa pūdētāji:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Man kājiņas nenoautas.

Ziemassvētku tradīcijas aizsākušās Vācijā, un eglīte tur tiek pušķota īpaši grezni. Kā turpinājums krāšņajai Ziemassvētku tirdziņu tradīcijai ir vāciešiem raksturīgā karstvīna dzeršana – arī uz ielām, laukumos un citās ļaužu pulcēšanās vietās.

Par Ziemassvētku eglītes rašanos vēsta šāda leģenda. 

7. gs. kāds Anglijas mūks devies uz Tīringu Vāczemē nest Dieva vārdu. Viņš tur veicis daudz labu darbu un eglītes trīsstūra formu izmantojis, lai raksturotu Svēto Trīsvienību. Kopš tiem laikiem eglīte kļuva par ļaužu pielūgsmes koku. 

Sākotnēji eglīte rotāja mājokļus, karādamās ar galotni uz leju. Rīgā eglīte pirmoreiz rotāta 1510. gadā. Savukārt tradīcija paslēpt Ziemassvētku dāvaniņas zeķēs radusies Anglijā.

Mūsdienās Ziemassvētkus pavadām klusi un mierīgi. Taču senajam latvietim tie bija līksmības pilni svētki. Galvenās latviešu tautas Ziemassvētku tradīcijas ir vilkt bluķi, iet čigānos jeb budēļos, dāvināt dāvanas un svētku naktī ēst deviņus ēdienus. Uz Ziemassvētku galda bija jābūt zirņiem un pupām, lai būtu daudz naudas, un tie bija noteikti jāapēd, lai nākamajā gadā nebūtu jāraud.

Lai gan ķekatās var doties jau sākot no Mārtiņiem līdz pat Meteņiem, visskaļākais gājiens ir tieši Ziemassvētkos. Ģērbušies maskās,ķekatnieki mēģina attēlot tos iedomātos garus, kurus grib atraidītvai kuru labvēlību vēlas iegūt. 

 Galvenais noteikums, lai nākamā gadā piepildītos auglības gudrība – cilvēkam maskā jāpaliek nepazītam. Čigāni jeb budēļi gāja no mājas uz māju, veldami līdzi bluķi, nesdami svētību un uzmanīdami, vai sentēvu tradīcijas tiek turētas godā.

Ziemassvētku vakarā notiek bluķa vilkšana (ne velti to mēdz saukt arī par Bluķa vakaru). Iepriekš sagatavotu lielu ozola bluķi vēla no vienām mājām uz otrām vai pa vienas mājas pagalmu un sadedzināja. Mēdz uzskatīt, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tādējādi velk augšup un mudina atgriezties, vai – velkot bluķi pa malu malām, no tām tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras kopā ar bluķi tiek sadedzinātas.

Ziemassvētkos nozīmīga vieta ierādīta zīlēšanai. Par citiem saulgriežu svētkiem nav saglabājies tik daudz ticējumu, kā tas ir Ziemassvētkos. Lielākoties tie saistās ar precēšanos, jaunu meitu vēlmi uzzināt, vai šajā viņas tiks izdotas tautās vai ne.