Dabas farmaceits un Apiterapija

Dabas farmaceits

Jau no seniem laikiem medicīnā izmanto dažādus biškopības produktus.  Bite radās piecdesmit, sešdesmit tūkstošus gadu pirms radās cilvēks. Daudzi vēsturiski pieminekļi pierāda to, ka pirmatnējais cilvēks pazina un mīlēja medu.

 Medus bite ir lielisks dabas farmaceits.

Zināms, ka arābi medu uzskatīja par dieva dāvanu un sauca to par eliksīru. 

Biškopība bija labi attīstīta arī Romas impērijā. Romiešiem bija pazīstamas ne tikai pārtikas un ārstnieciskās, bet arī konservējošās medus īpašības. Muhamedāņi bija dedzīgi biškopji un patērēja medu lielos daudzumos. Pats Muhameds teica slimniekie: „Ēdiet medu un jūs izveseļosieties”. Slavenais arābu medicīnas pārstāvis Avicenna rekomendēja medu kā zāles un pārtiku, kas pagarina cilvēka mūžu.  Latvijā pirmās rakstiskās liecības par bišu produktu pielietojumu ārstniecībā atrodamas jau 16. gs.

Visā pasaulē valstīs, kur nodarbojas ar biškopību un apiterapiju, biškopji un ārsti apiterapeiti ir apvienoti biškopības biedrībās. Savukārt šīs biedrības ir apvienotas Vispasaules organizācijā Apimondijā, pie kuras darbojas pastāvīga apiterapijas sekcija.

Apiterapija ir bišu izstrādāto produktu lietošana dažādu slimību ārstēšanai. Likumsakarīga ir bišu produktu lietošanas renesanse. Paplašinoties laboratoriskiem pētījumiem, tiek atrasti arvien jauni to darbības aspekti. Mūsdienās bišu produktu lietošana ārstnieciskos nolūkos balstās uz zinātnes atzinumiem.

Noteikti ir arī apiterapijas kontrindikācijas.

•  Apiterapiju galvenokārt lieto reimatisma un cita veida sāpju un iekaisuma mazināšanai locītavās un muskuļos:
• pie neiralģijām
• mugurkaula osteohondrozes
• hipertonijas
• migrēnas
• pie grūti dzīstošām čūlām un rētām
• pie tromboflebīta
• obliterējošā endarterīta un daudzām citām saslimšanām.

Bišu produkti ir medus, propoliss, peru pieniņš, ziedputekšņi, bišu maize, vasks, bišu inde. 

Medus

Medu bites gatavo no ziedu nektāra un lapu izsvīduma, daļu izmantojot savam uzturam, bet pārējo nododot bitei savācējai, kura novieto savākto nektāru šūnās. Tur medus tiek nogatavināts – no nektāra iztvaicē lieko ūdens daudzumu, pārnēsājot topošo medu no vienas šūnas uz otru, pēc tam šūnas tiek aizvākotas.

Nektārs ir ogļhidrātu barība.  Ūdens un cukuru saturs nektārā svārstās atkarībā no meteoroloģiskajiem apstākļiem, kā arī no auga sugas. Pārstrādājot nektāru medū, bites tam piejauc fermentus, kas nektāra cukurus pārvērš medū. Vēdinot ligzdu, iztvaiko arī liekais ūdens un nektārs pārvēršas medū. 

Nogatavināšanas procesā medus tiek bagātināts ar fermentiem - invertāzi, amilāzi, glikogenāzi. Vēl medus satur fruktozi, glikozi, dekstrīnus, organiskās skābes, olbaltumvielas, minerālvielas, vitamīnus, aromātiskās vielas, nelielā daudzumā arī ziedputekšņus. Šādu produktu iegūt bez bišu palīdzības nav iespējams. Pēc medus izsviešanas no šūnām tas sacukurojas. Labāks medus ir tas, kas vākts tālāk ziemeļos.

Medus satur 17 — 21% ūdens, ap 75% cukuru, organiskās skābes, slāpekļvielas, minerālvielas, vitamīnus, fermentus un citas vielas. 

Medus var būt monoflors – nektārs nests vairāk kā 40% no vienas augu sugas, vai poliflors (šāds medus ir sastopams biežāk). 

Pieminētais izsvīduma medus tiek gatavots no kukaiņu atdalījumiem, kas lielā daudzumā atrodas uz koku lapām karstā laikā. Šis medus satur daudz dekstrīna, olbaltumvielu, minerālvielu, nav tik aromātisks, bet cilvēkiem ir noderīgs, reizēm pat īpaši ārstniecisks. Taču šis medus neder bitēm ziemas barībai.

Pēc sava sastāva medus var atšķirties, tas atkarīgs no ziediem, no kuriem nektārs ievākts, tāpēc atšķirīga ir dažādu medus veidu lietošana ārstnieciskos nolūkos. 

Viena bišu saime dzīvības procesu uzturēšanai gada laikā patērē ap 90 kg medus, ziemas periodā tiek izlietoti 10—12 kg.

Dažas monoflorā medus pazīmes, atkarībā no nektārauga, ir šādas:

1. Liepu medus – gaiši dzeltens, maigs. Labi noder aknu, nieru, angīnu, klepus ārstēšanai.
2. Viršu medus – tumši dzeltens, ass, rūgtens. Derīgs nieru, prostatas, urīnpūšļa ārstēšanai.
3. Griķu medus – tumši sarkanbrūns, stipru smaržu, satur daudz dzelzs un olbaltumvielas. Der anēmiju, neirožu ārstēšanai.
4. Rapšu medus – dzeltenīgi balts, viegla sinepju smarža, zems skābuma saturs. Labs līdzeklis kuņģa slimību ārstēšanai.
5. Āboliņa medus – ļoti gaišs, gandrīz balts, maigs. Tiek uzskatīts par vienu no labākajiem gaišajiem mediem. Noder respiratoro slimību ārstēšanai, kuņģa slimībām.

Poliflorais medus parasti ir no pļavu vai meža ziediem savāktais, dzeltenā krāsā, aromātisks, satur daudz C un B vitamīnus. Labi noder augšējo elpošanas ceļu slimību ārstēšanai.

Medus ir neaizvietojams aknu slimību terapijā – labi rezultāti ir sasniegti, lietojot tikai medu hepatīta A ārstēšanā. Kurss ārstēšanai ar medu parasti ir viens mēnesis. 

Nereti ārstēšanā medu lieto atšķaidītā veidā – šķīdinot ūdenī vai tējā. Noteikti jāatceras, ka medu nedrīkst karsēt virs 40 grādiem, jo tad zūd medus vērtīgās īpašības. 

Medu var lietot arī pie cukura diabēta, īpaši pie 2. tipa, taču tikai vienu tējkaroti dienā. Medu lieto arī ārīgi.

Bišu inde

Bišu inde ir bezkrāsains šķīdums ar specifisku smaku un garšu. Bišu inde ir viens no vērtīgākiem produktiem. Tā ir bišu indes dziedzeru sekrēts. Dzeļot cilvēkam vai dzīvniekam dzelonis kopā ar indes dziedzeriem paliek ādā un atrautā dzeloņa muskuļi turpina darboties, jo dzelonis atdalās kopā ar bites vēdera nervu ķēdītes posmu. Šis fakts atļauj dozēt indes daudzumu, kas nokļūst cilvēka ķermenī, jo pilnībā indes pūslītis iztukšojas 30 min laikā.

Bišu indes ķīmiskais sastāvs ir ļoti sarežģīts un līdz galam nav izpētīts. Bišu inde sastāv no: ūdeņraža, oglekļa, skābekļa, slāpekļa, kālija, kalcija, dzelzs, magnija, fosfora, vara, cinka, sēra, mangāna, joda, hlora. Sarežģītais ķīmiskais sastāvs nosaka tā komplicēto iedarbību uz cilvēka organismu.  Bišu indei piemīt antigēna īpašības, tā iedarbojas uz nervu sistēmu, imūniem procesiem, ir arī pierādīts efekts pret radioaktīvo starojumu.

Lai arī bišu inde lielās devās var izsaukt smagas reakcijas – anafilaktisko šoku un slimnieka nāvi, tomēr terapeitiskās devās tā ir neatsverama ārstējot dažādas saslimšanas.

Neskatoties uz to, ka bišu indi ārstnieciskos nolūkos izmanto jau sen, tomēr tā nav izmantota zinātniskajā medicīnā. Zināmā mērā tas izskaidrojams ar dzeloņa slimīgumu un dozēšanas grūtībām pie kodieniem. 

Šobrīd farmaceitiskā rūpniecība ražo daudz attīrītus bišu indes preparātus, kurus ievada organismā parenterāli, injekciju veidā, ieziežot ādā, inhalācijā utt.

Tomēr valda uzskats, ka ievadot tīru bišu indi terapeitiskais efekts ir lielāks nekā lietojot preparātus. Tāpēc ārstēšana ar dzeloni plaši tiek pielietota. Bišu indes lietošana terapeitiskos nolūkos ir balstīta uz pretiekaisuma, pretsāpju un desensibilizācijas darbībām.

Bišu indi lieto kardioloģijā (miokardīts, koronārā sirds slimība, augsts asinsspiediens, aritmijas u.c.), dermatoloģijā (ekzēmas, mikozes, kārpas, psoriāze u.c.), pie endokrīnām slimībām (hipertireoze, hipoglikēmija, menstruālie traucējumi u.c.), pie imunoloģiskiem traucējumiem, neiroloģijā (hronisks sāpju sindroms, multiplā skleroze, cerebrāla tromboze, dažādas etioloģijas muguras sāpju sindromi, neirīti u.c.), pie artrītiem, Herpes zoster, AIDS, vīrusu etioloģijas iekaisumiem, oftalmoloģijā, otorinolaringoloģijā, onkoloģijā.

Bišu indi plaši izmanto pie locītavu slimībām, īpaši pie iekaisuma procesiem tajās. Terapijas laikā mazinās iekaisuma process un sāpes, atjaunojas locītavu kustības. Sāpes mazinās jau pēc pirmās procedūras un nav jūtamas vairākas dienas.

Uz doto brīdi ir izstrādāta apiterapijas metodika un uzstādīti galvenie bišu indes lietošanas nosacījumi ārstniecībā.

Jāatceras, ka lietojot bišu indes preparātus, noteikti ir vajadzīgs ārsta padoms un uzraudzība!

Šos preparātus nedrīkst lietot cilvēki, kas slimo ar diabētu, tuberkulozi, audzējiem, smagām infekcijas slimībām, asinsvadu sistēmas slimībām, kuriem ir slimas nieres, aknas, aizkuņģa dziedzeris, kas ir stipri novājējuši vai īpaši jūtīgi pret bišu indi.

Ziedputekšņi

Ziedputekšņi

Ziedputekšņus bites savāc no dabā ziedošiem augiem. Ķīmiski tie ir pilnvērtīgi olbaltumi, satur vairāk kā 20 aminoskābes (arginīnu, cisteīnu, glutamīnu u.c.) Vairāk kā puse no visām aminoskābēm ir nepiesātinātās aminoskābes –linolskābe, linolēnskābe u.c.

Ziedputekšņi ir vērtīgi un veselīgi, tomēr nevajadzētu tos lietot pārmēru lielās devās. Pirms taisīt putekšņu kūri, labāk tomēr konsultēties ar savu ģimenes ārstu, vai vēl labāk – ar ārstu apiterapētu. 

 Ja vēlaties tomēr mēģināt uz savu roku, tad der zināt, ka ieteicamā dienas deva pieaugušam cilvēkam ir 15-20 grami (vienā tējkarotē ir 5 grami putekšņu vai 10 grami, ja ar kārtīgu kaudzi). 

Lietuvas apiterapeiti iesaka vadīties pēc ķermeņa svara un dienas normu noteikt pēc aprēķina – 0,1 g putekšņu uz 1 kg ķermeņa svara. Tas nozīmē, ka pieaugušam cilvēkam ar svaru 80 kg, pēc lietuviešu ārstu ieteikuma vajadzētu uzņemt ne vairāk kā 8 g putekšņu (vienu kārtīgu tējkaroti). 

Cilvēka organismā ir sastopamas vairāk nekā 20 standarta aminoskābes. Cilvēkam neaizvietojamās aminoskābes ir lizīns, leicīns, izoleicīns, metionīns, fenilalanīns, treonīns, triptofāns, valīns, bērniem arī histidīns un arginīns. Rūpnieciski aminoskābes galvenokārt iegūst ar ģenētiski modificētām baktērijām. 

Bet lietojot tikai 25 gramus putekšņu ikdienas, jūs jau esat uzņēmis visas organismam nepieciešamās aminoskābes! Tomēr, kā jau teikts iepriekš, pirms sākt putekšņus ēst ikdienā, labāk tomēr konsultēties ar ārstu. Juris Šteiselis - www.medus.lv

To, ka putekšņi tik tiešām ir dabas veidots uzturvielu koncentrāts, liecina kaut vai fakts, ka lietojot ikdienā 35 g putekšņu pilnīgi pietiek, lai nodrošinātu organismam nepieciešamo proteīnu daudzumu. 

Ziedputekšņu sastāvā ietilpst arī ūdens, ogļhidrāti, vitamīni, minerālvielas, nedaudz taukvielu, fermenti un hormoni. 

Ziedputekšņus izmanto atveseļošanās periodā pēc smagām slimībām, pie anēmijas, pie nervu un endokrīnām slimībām, prostatīta, aknu, nieru un zarnu saslimšanām. 

Bišu maize

Bišu maize

Bišu maizi iegūst ziedputekšņu fermentācijas procesā rezultātā proteīni sašķeļas. Šī forma ir bioloģiski aktīvāka. Abus šos produktus izmanto pie anēmijas, nervu, endokrīnām, sirds slimībām un citur. Augu putekšņi ir bišu olbaltumvielu un vitamīnu barības avots.

Bišu maize tiek veidota no dažādu augu putekšņiem. Tajā vidēji ir 20 — 25% olbaltumvielu. Putekšņi satur visas desmit organismam neaizvietojamās aminoskābes: arginīnu, histidīnu, lecitīnu, izoleicīnu, lizīnu, metio-nīnu, fenilalanīnu, treonīnu, triptofānu un valīnu. 

Putekšņu sastāvā ir minerālvielas: nātrijs 5,8—18,6%', magnijs 3,3—7,9%, alumīnijs 0,19—3,8%, silīcijs 1,4—14,5%', fosfors 22,7—39,9%, sērs 1,0—8,6%, hlors 0,44—2,9%, kālijs 24,1—44,5%, kalcijs 3,4—8,6%, mangāns-0,2—1,5%, dzelzs 0,1—3,7%', varš 0,06—9,7%. Putekšņos ir arī dažādi fermenti: invertāze, diastāze, katalāze, lipāze un citi.

Ziedputekšņi ir nepieciešami gan pašu bišu barībai, gan arī cirmeņu ēdināšanai. Bites savāc putekšņus no ziediem, pārnes ligzdā, ievieto šūnās, noblīvē un, samitrinot ar nektāru un siekalām, konservē. Sablīvētajos putekšņos norisinās pienskābā rūgšana, izveidojoties bišu maizei. Baktēriju darbības rezultātā radusies pienskābe aizsargā bišu maizi no bojāšanās. 

Saime gadā patērē 20 — 35 kg bišu maizes. Vasarā saimē ir vismaz 1,5 kg liels bišu maizes krājums. Vienā šūniņā ir līdz 0,2 g bišu maizes. Ja saimei trūkst bišu maizes, samazinās izaudzēto peru daudzums. Dažādu barības vielu daudzums putekšņos ir dažāds. Tas ir atkarīgs no auga sugas. 

Šī produkta forma ir bioloģiski aktīvāka par ziedputekšņiem. Bišu maize veidojas fermentācijas procesos – kukaiņi savāktos ziedputekšņus sapilda šūnās 2/3 no šūnu tilpuma, virsū uzliek medu un aizvāko. Dažu nedēļu laikā mainās ziedputekšņu ķīmiskais sastāvs: proteīni sašķeļas peptīdos un aminoskābēs.

Pielietošana ir līdzīga kā ziedputekšņiem. Ziedputekšņu un bišu maizes sastāvā ietilpstošās aminoskābes uzlabo cilvēka atmiņu, veicina domāšanu, spēju mācīties. Šie produkti ir noderīgi aterosklerozes ārstēšanai, pateicoties spējai saistīt holesterolu, bet sastāvā esošā alfa un beta karotīna dēļ pielietojami redzes uzlabošanai.

 No uztura viedokļa raugoties, 100 g ziedputekšņu pēc sava proteīna daudzuma ir līdzvērtīgi 500g liellopa gaļas vai 7 olu dzeltenumiem.

Propoliss

Propoliss

Propoliss jeb bišu līme ir brūna vai zaļgana, sveķaina, istabas temperatūrā cieta viela. Bites to ražo no augu pumpuru, jauno dzinumu, lapu, mizas sveķiem, kā arī no putekšņu apvalkos esošajām vielām. Bites šīs vielas pārnes uz stropu ar savām kājiņām un apstrādā ar dziedzeru sekrētu, pievienojot vasku attiecībā 2:1 un putekšņus.  Bites ar propolisu izziež stropu, balzamē stropā nokļuvušus nevēlamus ciemiņus – peles u.c., izpulē šūnas. Šādā veidā stropa iekšiene tiek sterilizēta. Propoliss grieķu valodā nozīme „priekšpilsēta”. Šo vielu bites izmanto gan kā būvmateriālu - spraugu aizlīmēšanai, gan arī dezinfekcijai. 

Propoliss satur: augu sveķus - ap 55%, balzāmvielas (miecvielas, ēteriskās eļļas) - 15%, vasku - 22%. Propolisa sastāvā konstatētas 50 dažādas vielas: 19 dažādi flavoni, B grupas vitamīni, C vitamīns, A provitamīns, aromātiskās organiskās skābes, 14 pelnu elementi u. c.

Propoliss ir dabīgais antibiotiķis. Tā sastāvā ietilpst augu sveķi ,ēteriskās eļļas – terpenoīdi utt. Tā kā plašā antibiotiķu pielietošana medicīnā dod arī negatīvu efektu – rezistenci, tad propoliss nepieciešamības gadījumā ir alternatīva ārstēšanas iespēja. 

Propolisam piemīt antibakteriāla, pretvīrusu, pretsēnīšu, pretiekaisuma un spazmolītiska darbība.Tas satur daudz polifenolu, pateicoties tam iznīcina mikrobus, tai skaitā arī multirezistentos. Pēdējos gados pierādīta propolisa efektivitāte arī kā lokālam anestezētājam un imunitātes paaugstinātājam – paaugstina nespecifisko gamma globulīnu asinīs. 

Graudainais propoliss

Propolisu lieto pie brūcēm, arī strutainām, pie erpētiskiem izsitumiem mutes dobumā, tonsilīta faringīta, laringīta, stomatīta ārstēšanā, iekšķīgi – pie gripas; ausu slimībās, gastroenteroloģisko, ginekoloģisko slimību, artrīta ārstēšanā u.c. 

Propoliss pazemina asins recēšanu, asinsspiedienu un holesterīna daudzumu un darbojas kā antioksidants, tāpēc to ir lietderīgi izmantot pie sirds un asinsvadu slimībām. 


Tāpat propolisu lieto pie acu saslimšanām un tuberkulozes. Tiek pētīts iespējamais propolisa pielietojums pie AIDS, pie boreliozes un onkoloģijā.

Propoliss daļēji šķīst terpentīnā un spirtā, pilnīgi izšķīst hloroformā un ēterī. Propolisa preparātus gatavo ūdens, spirta vai eļļas šķīdumā; var gatavot arī ziedes.

Bišu māšu peru pieniņš

Peru pieniņš ir bišu bērnu jeb peru uzturs. Tas sastāv no aminoskābēm, ogļhidrātiem, taukvielām, vitamīniem, minerālvielām un mikroelementiem. Peru pieniņa masa ir krēmveidīga, ar skābenu garšu. Šo masu gatavo bites barotājas: 4–12 dienu vecas bites, kuras to izdala no saviem dziedzeriem.

Bišu peru pieniņam ir ļoti plašas pielietošanas iespējas medicīnā. Bišu peru pieniņš satur aminoskābes, ogļhidrātus, taukvielas, vitamīnus, minerālvielas un mikroelementus. 

• Bišu peru pieniņš stimulē simpātisko un parasimpātisko nervu sistēmu, labvēlīgi iedarbojas uz imūnsistēmu, regulē lipīdu vielmaiņu, asinsspiedienu, uzlabo audu elpošanu. 
• To lieto, lai uzlabotu atmiņu, domāšanas procesus un miegu. 
• Bišu peru pieniņš pazemina cukura līmeni asinīs, samazina holesterīnu, pastiprina piena sekrēciju mātēm, kuras zīda bērnu (atcerieties reiz populāro preparātu apilaku!). 
• Bišu peru pieniņš iedarbojas arī uz endokrīnajiem dziedzeriem.
• Labs efekts no šī produkta lietošanas novērots arī pie sirds patoloģijām,
• Galvas smadzeņu asinsrites nepietiekamības, 
• Pie klimaksa, neauglības un dzimumfunkciju traucējumiem.

Peru pieniņu var lietot arī profilaktiski organisma funkciju uzlabošanai, taču ir nepieciešams, lai vajadzīgās devas noteiktu speciālists.

Bišu vasks

Vasku ražo darba bites, kas to izstrādā speciālos vaska dziedzeros, kuri atrodas uz pēdējiem četriem bites vēderiņa segmentiem, un izdala uz āru kā izsvīdumu, kas sastingst plāksnīšu jeb zvīņu veidā.

Sastāv no ēteriem, taukskābēm, karbonātiem, tā sastāvā ir arī  mikroelementi, A vitamīns. Vaskam ir dzeltenīga krāsa un īpatnēja smarža, tas nešķīst ūdenī. Vēl joprojām bišu vasks ir neaizvietojams, jo mākslīgi to nav izdevies izgatavot.

Svaigs vasks ir baltā krāsā, bet stropā, saskarē ar putekšņiem un propolisu, tas kļūst dzeltens. Atkarībā no šūnās izaudzēto peru paaudžu skaita šūnas kļūst tumšbrūnas un pat melnas, no tām izkausētais vasks arī ir tumšāks. Vaskam raksturīgo krāsu un smaržu piešķir minerālvielas, krāsvielas un ēteriskās eļļas, ko tas satur nelielos daudzumos.

Vaska smarža veidojas arī no medus un putekšņiem. Telpā, kur uzglabā vasku, nedrīkst turēt citus produktus ar asām smaržām, jo vasks var tās uzsūkt un zaudēt savu dabisko smaržu. 

Bišu vasks

Medicīnā vasku lieto aplikācijām pie perifērās nervu sistēmas slimībām, ginekoloģijā, otolaringoloģijā, dermatoloģijā, traumatoloģijā, ķirurģijā u.c. Vasku nevar lietot pie hematoloģiskām slimībām, grūtniecības, neskaidras izcelsmes augstas temperatūras. Bišu vaska košļāšana palīdz pie mutes dobuma slimībām. 

Bišu vasks ir bioloģiski aktīvs produkts ar baktericīdām īpašībām, kas nezūd pat pēc tehniskās pārstrādes. 

Vasku lieto gan medicīnā, gan kosmetoloģijā– dažādās maskās, aplikācijām, depilācijai un citur. No bišu vaska izgatavo sveces.

Kas ir epidermālā apiterapija?

Epidermālā apiterapija

Epidermālā apiterapija ir ārstnieciska organisma attīrīšanas metode Austrumu medicīnā ar medus, propolisa un ārstniecisko eļļu palīdzību!

Terapija pieder pie Holistiskās medicīnas un iedarbojas uz ķermeni polivalenti, kad ārstējot var skart daudzus saslimušus orgānus vai sistēmas. Terapijas laikā pielieto kvalitatīvu siltu medu, kā arī ārstnieciskās eļļas.

Epidermālā apiterapija ir progresīva  ārstnieciska un ķermeņa kopšanas koncepsija, kas efektīvi atbrīvo ādu no apkārtējās vides kaitīgajām vielām, pastiprināti apgādā ar mikroelementiem, vajadzīgām skābēm un dāvā šūnām jaunu enerģiju. 

Attīrot ādu(ādas virsmu, virsādu un zemādu ), notiek iedarbība uz visu ķermeni kopumā.

Procedūra sastāv no konkrētās ķermeņa daļas detoksācijas(attīrīšanas) no dažādiem sārņiem (pienskābes, urīnskābes kristāliem uc.). Apiterapijas procedūrā izmanto kvalitatīvu medu, propolisu un ārstnieciskās eļļas.

•  efektīvi atbrīvo ādu no apkārtējās vides esošajām vielām,
• pastiprināti  apgādā ar mikroelementiem, vajadzīgām skābēm un dāvā šūnām jaunu enerģiju
• tiek uzlabota šūnu elpošana un āda labāk uzņem skābekli,
• atjaunojas vielmaiņa, tiek izvadīts no ķermeņa liekais šķidrums,
• samazinās tauku slānis un celulīta problēmas,
• paaugstinās muskuļu tonuss, āda atgūst tvirtumu,
• nostiprinās kardiovaskulārā, limfas, asinsvadu un kapilāru sistēmas,
• labvēlīgi ietekmē perifērās un centrālās nervu sistēmas, mazina stresu, apātiju un dažādus depresijas stāvokļus. 

Epidermālo apiterapiju pielieto dažādām organisma problēmām:

• Mugurkaula un locītavu saslimšanām
• Kapilāru, asinsvadu un limfas attīrīšanai
• Visa ķermeņa ādas intensīvai attīrīšanai (detoksācija)
• Celulīta problēmu novēršanai
• Pēc operāciju audu rehabilitācijai
• Kosmetolģiskajai sejas attīrīšanai
• Psihosomatiskai korekcijai

Bišu produktu cenas:

Dažādu ziedu medus 4.2 kg (3 l spainis vai burka) 15 LVL

Dažādu ziedu medus 1kg (burciņā) 5 LVL

Propoliss 30 LVL /kg

Ziedputekšņi (saldēti) 10 LVL/kg

Ziedputekšņi samalti ar medu 15 LVL/kg

Bišu maize (saldēta) 20 LVL /kg

Bišu maize samalta ar medu 15 LVL /kg

Bišu vasks, cena-5Ls kg

Bišu vaska sveces

Bišu vaska sveces

Vaska sveces liesmā sadeg telpas gaisā esošās mikrodaļiņas (putekļi, baktērijas, vīrusi u.c.). Lai saglabātu dabisko, vaskā esošo vielu aromātu un piešķirtu svecēm dezinficējošas īpašības, “Deiva” vaska sveces pārklāj ar propolisu (izmantojot īpašu tehnoloģiju). 

Arī Dabā bites pirms medus iepildīšanas šūnās, lai tās dezinficētu, pārklāj ar propolisu. Sveci dedzinot, propoliss no sveces virsmas iztvaiko telpas gaisā, to attīrot un dezinficējot. Kā arī vaskā esošās ziedu un ziedputekšņu ēteriskās eļļas izplatās telpas gaisā, veidojot patīkamu un dabisku nektāra – medus aromātu.

100% bišu vaska svece ar savu dabiskumu un oriģinālo formu var kalpot kā dekoratīvs, uzmanību piesaistošs interjera elements.

Noderīgi padomi

• Jāatceras, ka degošas sveces prasa rūpes un uzmanību. Sevišķi, tas attiecas uz svecēm, kuru diametrs pārsniedz 3 – 4 cm un uz dekoratīvajām svecēm. 
• Sveci dedzināšanai rūpīgi un droši nostiprina uz nedegošas virsmas. 
• Lai svece labāk nodegtu, iesakām degšanas laikā svecei izkusušo lieko vasku uzmanīgi noliet. Ja svece degot kūp vai deg ar pārmērīgi lielu liesmu iemesls var būt caurvējš.
• Ja deglis kļūst pārāk garš un izliecas ārpus liesmas, to nepieciešams nogriezt ar šķērēm.
• Dekoratīvās sveces (atkarībā no formas) var veidot vaska atlikumu - pilnībā neizdegt.
• Siltākās telpās sveces izdeg ātrāk. Tas notiek arī tad, ja sveci dedzina tuvu virsmai, kas atstaro sveces izdalīto siltumu. 
• Svece izdeg ātrāk, ja tās novietojums būtiski atšķiras no vertikāla.
• Sveci un svečturi degšanas laikā nedrīkst izvietot uz nedrošas nelīdzenas pamatnes. Degšanas laikā svecei jāatrodas drošā attālumā no viegli uzliesmojošiem materiāliem. Ieteicams izmantot svečturi. Ja degoša svece jāpārvieto, tas jādara ar sevišķi lielu uzmanību. 
• Degošas sveces sargāt no bērniem.

Bišu vaska sveču pagatavošana

Nopērkot bišu vaska plāksnes, pati vari sveci uztaisītpāris minūtēs. Un tas ir krietni lētāk, nekā pirkt jau gatavas dažādu figūru vaska sveces. No vienas plāksnes, kas maksā vien 69 santīmus, varēsi uztīt vienu līdz četras sveces, atkarībā no lieluma.

Tikmēr jau gatava tev izmaksās vairāk par latu. Bišu vaska plāksnes sveču tīšanai vari iegādāties medus veikalos. Vasku pierasts redzēt dzeltenu, bet iespējams izmantot arī neattīrītu, un tad tas būs kā kafija ar pienu. Savukārt attīrīts tas iegūst baltu krāsu.

Bišu vaska sveces un materiālus to pagatavošanai meklē: www.medusveikals.lv 

Šajā veikalā pieejami vairāk nekā70 veidi īstā bišu vaska sveces.

Noderīga informācija

1. Biškopībassaimniecība Indrāni
2.  Latvijas Biškopībasbiedrība
3.  MEDUS VEIKALS
4. Instrukcija vaska sveču pagatavošanai
5. Foto galerija vaska sveču tīšana

Avots: medusveikals.lv, www.medicine.lv.