Informācijai
par bezrecepšu medikamentiem, kurus lieto akūtu un hronisku aizcietējumu
novēršanai, toksisku vielu izvadīšanai no zarnām saindēšanās gadījumā, kā arī
pirms vēdera dobuma orgānu un mugurkaulāja rentgenoloģiskas izmeklēšanas un
ārstēšanās laikā ar prettārpu līdzekļiem.
Vielas, kas izraisa zarnu gļotādas receptoru ķīmisku
kairinājumu
Šīs grupas caurejas līdzekļi ierosina zarnu muskulatūras
kontrakcijas, kas veicina masu pārvietošanos pa zarnām. Kairinājumu radošie
caurejas līdzekļi ir efektīvi, ja tos lieto neilgu laiku. Šai grupai pieder
tādi caurejas līdzekļi kā rīcineļļa, fenolftaleīns, bisakodils,
dehidroholskābe, krūkļa mizas, sennas lapu un rabarberu saknes preparāti.
Rīcineļļa ir viens no visdrošākajiem caurejas līdzekļiem,
kas pie tam darbojas maigi, neradot zarnu iekaisumu. To pazina jau senie
indieši un senie ēģiptieši, bet Eiropā tā kļuva pazīstama tikai 18, gs. beigās.
Rīcineļļu iegūst no rīcinauga (rīcina) Ricinus communis sēklām, kas satur 50%
eļļas. Tā ir iedzeltena, pabieza, ar nepatīkamu garšu un sastāv galvenokārt no
ricinolskābes triglicerīda. Veca rīcineļļa satur daudz brīvu taukskābju un rada
vemšanu.
Rīcinauga sēklas satur arī ļoti indīgo toksalbumīnu trīcinu, kas, izspiežot
sēklas, eļļā tomēr nepāriet. Šī viela pēc jebkuras ievades rada hemorāģisku
gastroenterītu ar vemšanu un caureju, kā arī sirdsdarbības un elpošanas
pavājināšanos, krampjus, komu un pat nāvi.
Rīcineļļa, atšķirībā no pārējām augu eļļām, piemēram, saulespuķu
un olīveļļas, lietota iekšķīgi 15-30 ml devā, izraisa spēcīgu caureju. Šo
darbību izskaidro ar to, ka divpadsmitpirkstu zarnas sārmainās sulas
un lipāzes ietekmē rīcineļļa sašķeļas glicerīnā un kairinošajā rīcinolskābē,
kas ierosina tievo zarnu un daļēji arī resno zarnu pastiprinātu peristaltiku.
Savukārt nesašķeltā eļļa padara izkārnījumus gludus un samazina rīcinolskābes
kairinātājdarbību. Pašu rīcinolskābi nevar lietot, jo tai ir vēl riebīgāka
garša un smaka nekā rīcineļļai, bet, dota iekšķīgi, tā rada nelabumu un
vemšanu. Rīcineļļa, līdzīgi citām taukeļļām, spēcīgi iztukšo arī žultspūsli.
Rīcineļļas laksatīvā darbība parādās 2-4 stundas pēc tās iedzeršanas.
Rīcineļļa
atšķirībā no sāls caurejas līdzekļiem vienreizējas ieņemšanas gadījumā būtiski
netraucē barības un citu vielu uzsūkšanos zarnās, bet taukos šķīstošo vielu
uzsūkšanās pat pastiprinās. Tāpēc rīcineļļu nedrīkst lietot saindēšanās
gadījumā ar taukos šķīstošām vielām, kā arī lenteņu izdzīšanas laikā ar
toksisko melnās ozolpapardes ekstraktu. Rīcineļļu nedrīkst dot grūtniecības
laikā, jo tā var izraisīt priekšlaicīgas dzemdības.
Rīcineļļu parasti lieto akūta aizcietējuma gadījumā, sevišķi
bieži bērniem (5-15 ml vienā reizē), kā arī pirms zarnu un mugurkaulāja
rentgenoloģiskas izmeklēšanas. Rīcineļļu lieto arī dzemdību darbības
reflektoriskai stimulēšanai. Tādā gadījumā dod iekšķīgi pa 40-50 ml.
Krūkļa mizas, rabarberu saknes un sennas jeb Aleksandrijas
lapu preparāti satur antraglikozīdus, to šķelšanās rezultātā rodas darbīgās
vielas – antrahinoni emodīns un hrizofānskābe. Tie kairina zarnu
interoreceptorus, tādējādi izraisot šo zarnu pastiprinātu peristaltiku.
Caurejas efekts parādās pēc 8-12 stundām.
Šo preparātu darbīgās vielas daļēji
uzsūcas tievajās zarnās un pēc tam izdalās resnajā zarnā, papildus stimulējot
to peristaltiku. Parasti šos preparātus lieto pirms gulētiešanas, un to efekts
izpaužas otrās dienas rītā. Antrahinonu preparātu galvenā lietošanas indikācija
ir hronisks aizcietējums. Bieži tos nozīmē ilgstošai lietošanai, jo tie būtiski
neietekmē tievās zarnas un netraucē barības vielu uzsūkšanos.
Fenolftaleīns uzsūcas tievajās zarnās un pēc tam izdalās
resnajā zarnā, kur darbojas kairinoši uz receptoriem. Preparātu panes labi,
taču, ilgstoši lietojot, tas var nelabvēlīgi ietekmēt nieres. Iespējamas arī
alerģiskas reakcijas. Pie tam pacienti jābrīdina, ka viņu urīns un fēces var
būt rozā krāsā.
Bisakodilu tabletēs parasti lieto pirms gulētiešanas, jo
iedarbība parādās pēc 6-8 stundām, bet svecītes – no rīta, kad laksatīvais
efekts parādās stundas laikā. Ja bisakodilu izmanto zarnu iztīrīšanai pirms
operācijas vai rentgenoloģiskas izmeklēšanas, tad to nozīmē tabletēs pirms
gulētiešanas un otrā rītā rektālās svecītēs. Reizēm preparāts var izraisīt
spastiskas sāpes vēderā, t.i., ja tablete sabrūk kuņģī un atbrīvojas kairinošie
difenoli. Tāpēc tabletes nedrīkst sakošļāt un lietot kopā ar pienu un
antacīdiem līdzekļiem.
Bisakodila svecītes var izraisīt dedzinošu sajūtu
taisnajā zarnā, tāpēc tās nedrīkst nozīmēt akūta proktīta (taisnās zarnas
iekaisuma) un hemaroīdu iekaisuma gadījumā. Tā kā bisakodils pastiprina resnās
zarnas sekrēciju un peristaltiku, tas tiek uzskatīts arī par karminatīvu
līdzekli.
Piesardzība, lietojot vielas, kas izraisa zarnu receptoru
ķīmisku kairinājumu
Darbības intensitāte zarnu receptorus kairinošajiem caurejas
līdzekļiem ir stipri atkarīga no devas.
Lielas šo preparātu devas var izraisīt
būtiskus blakusefektus;
- Pie blakusparādībām pieder krampji, pārmērīgs šķidruma zudums un dehidratācija, asins elektrolītu izmaiņas, piemēram, pazemināts kālija daudzums asinīs;
- Hroniska un ilgstoša šīs grupas preparātu lietošana var radīt resnās zarnas funkciju zudumu. Pēc gadiem ilgas lietošanas, resnās zarnas nervi izzūd, zarnas muskuļi atslābst, resnā zarna paplašinās. Tā rezultātā aizcietējums kļūst par nopietnu veselības stāvokli, kurš nav ārstējams ar caurejas līdzekļiem.
Sāļu caurejas līdzekļi
Kā darbīgās vielas izmanto magnija, sulfāt-, cirtāt- un
fosfātjonus. Šie līdzekļi zarnās disocē, veidojot jonus, kuri vāji uzsūcas.
Tāpēc, ja šos preparātus iedzer pietiekamā daudzumā (15-20 g), kuņģī un zarnās
rodas liela minēto jonu koncentrācija, kuras dēļ zarnās paaugstinās osmotiskais
spiediens, kas savukārt traucē šķidruma uzsūkšanos. Zarnu satura tilpums
palielinās, un tiek ierosināti zarnu sieniņas mehanoreceptori, kas izsauc zarnu
peristaltikas pastiprināšanos.
Sāļu caurejas līdzekļus parasti lieto kopā ar
1-2 glāzēm ūdens. Efekts parasti rodas pēc 2-4 stundām. Sāļu caurejas līdzekļus
lieto akūta aizcietējuma gadījumā, kā arī saindējoties caur gremošanas traktu,
jo šie līdzekļi aizkavē toksisko vielu uzsūkšanos. Bez tam sāļu caurejas
līdzekļus lieto kopā ar prettārpu līdzekļiem, ārstējot, piemēram, lenteņu
invāzijas.
Piesardzība, lietojot sāļu caurejas līdzekļus
Sāļu caurejas līdzekļus nedrīkst lietot sistemātiski, jo,
kavējot barības vielu uzsūkšanos un veicinot dažādu jonu izdali, tie var
traucēt organisma barošanos un izraisīt „apburto loku”. Magnija sulfātu
nedrīkst lietot, ja ir nieru mazspēja. Šajā gadījumā magnija jonus, kas tomēr
nedaudz uzsūcas, nieres no organisma neizvada un parādās to resorbtīvā darbība
– narkotisks efekts ar elpošanas nomākuma pazīmēm. Pacienti, kuriem jāierobežo
uzņemtais nātrija daudzums (ja ir kādas sirds kaites, nieru saslimšanas, augstsasinsspiediens),
nedrīkst lietot nātrija sulfātu kā sāls caurejas līdzekli.
Klizmas un svecītes
Rektāli lietojamās klizmas un svecītes visbiežāk lieto pirms
ķirurģiskām manipulācijām un rentgenoloģiskiem izmeklējumiem, kad tās tiek
kombinētas ar iekšķīgi lietojamiem caurejas līdzekļiem, kā arī bērniem, lai
iztīrītu taisno zarnu un S veida zarnu. Klizmas un svecītes tiek lietotas aizcietējuma
novēršanai, fekālo masu sablīvējuma novēršanai.
Klizmas un svecītes nav paredzētas ilgstošai un
regulārai lietošanai, ja vien to nav nozīmējis ārsts. Pacients obligāti jāinformē par pareizu klizmu lietošanu.
Pacientam būtu jāguļ uz kreisā sāna, kājām jābūt saliektām ceļgalos. Klizmas
šķidrumu lēni jāievada resnajā zarnā. Šo šķidrumu vajadzētu censties saglabāt
organismā līdz pacients jūt pirmos krampjus vēdera rajonā. Vēdera iztukšošanās
parasti notiek dažu minūšu līdz stundas laikā.
Piesardzība, lietojot klizmas un svecītes
- Ziepjūdens klizmas var izsaukt rektālu kairinājumu, dažkārt pat rektālo audu atmiršanu. Tādēļ ziepjūdens klizmas tiek ieteiktas ļoti reti.
- Ja klizmas lieto ilgstoši, tad tas var radīt šķidruma un elektrolītu līmeņa izmaiņas asinīs.
Laktuloze
Samērā jauns caurejas līdzeklis ir laktuloze – sintētisks
disaharīds – fruktozes-6galaktozīds, kura darbība pēc 10-20 g ieņemšanas
parādās pēc 8-10 stundām. Laktulozes metabolīti paaugstina osmotisko spiedienu
un veicina zarnu piepildīšanos ar šķidrumu, līdz ar to stimulējot zarnu
peristaltiku. Bez tam laktuloze pazemina resnās zarnas satura pH, tādējādi
veicinot amonjaka jonizēšanos par NH4+ un līdz ar to tā samazinātu
absorbciju. Efektīvs caurejas līdzeklis ir arī saharīds sorbitols, kas devā
1g/kg ir izvēles līdzeklis enterālās intoksikācijas pacientiem. Pēdējie
pētījumi rāda, ka laktulozei piemīt arī imūnsistēmu stimulējoša darbība.
Karminatīvie līdzekļi
Meteorisma jeb gāzu uzkrāšanās zarnās un vēdera uzpūšanās
gadījumos no seniem laikiem lieto tā saucamos karminatīvos līdzekļus (lat. carminare –
tīrīt), kuri pastiprina ne tikai gremošanas trakta dziedzeru sekrēciju, bet arī
stimulē tā peristaltiku un mazina zarnu spazmas, tādējādi novēršot gāzu
uzkrāšanos.
Pie šiem līdzekļiem pieder dažādu augu, piemēram, ķimenes
augļu, anīsa augļu, fenheļa augļu, piparmētras lapu un dilles augļu
pagatavojumi. To sastāvā esošās ēteriskās eļļas izraisa spazmolītisku efektu,
kas mazina meteorisma parādības.
Mūsdienās meteorisma novēršanai izmanto arī putudzēsējus –
virsmas aktīvus līdzekļus, kuri atvieglo zarnu satura pārvietošanos. Zināms, ka
viens no gāzu uzkrāšanās cēloņiem ir to sīku pūslīšu un hīmusa sajaukuma
veidošanās. Šāda putveida maisījuma transports zarnās ir apgrūtināts. Putu
dzēsēju pretputu darbības ietekmē notiek fāzu atdalīšanās, kā rezultātā
samazinās zarnu satura putošanās, un tā kustība uz priekšu uzlabojas. Uzskata,
ka šādi darbojas hidrofobais silikona preparāts dimetikons, kas samazina gāzu
pūslīšu virsmas spriegumu, veicina to saplūšanu, kā arī veido dimetikona
aizsargplēvīti visā kuņģa zarnu trakta gļotādas virsmā.
Zināmu uzlabošanos meteorisma gadījumā dod adsorbējošā
līdzekļa aktivētās ogles lietošana, kas saista uz savas virsmas zarnu gāzes.
Par karminatīvu līdzekli tiek uzskatīts arī iepriekš aprakstītais caurejas
līdzeklis bisakodils.
Izmantotā literatūra
I.Purviņš, S.Purviņa „Caurejas jeb katratiskie un
karminatīvie līdzekļi farmakologu skatījumā”, Gastroenteroloģijas aktualitātes
2002; 8:3-8.
I.Purviņš, S.Purviņa „Praktiskā farmakoloģija”, 2003. gads.
Zāļu Valsts aģentūras mājas lapā ievietotie zāļu
apraksti. (http://www.vza.gov.lv)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru