Visi mūsu slimību ārējie simptomi mums tiek doti tāpēc, lai mēs saprastu, ko mēs nedarām pareizi. Atbrīvojiet ķermeni no stresa – un bieži vien viņš pats kļūs vesels, jo Visumā paredzēts, ka visam jādzīvo un jāeksistē labklājībā. Arī mūsu organisms radīts tā, lai varētu pats sevi izārstēt. Mūsu šūnas pastāvīgi atjaunojas, dažu gadu laikā mums jau ir pavisam jauns ķermenis, ja tā var izteikties. Bet, ja pastāvīgi domājat un runājat par savām slimībām, jūs sev piesaistāt vēl vairāk slimību. Un vēl. Slimībai nav vietas ķermenī, kurā mājo veselīgs gars.
Piemērs: sievieti informēja par krūts vēzi. Taču viņa nekrita panikā, norobežojās no jebkāda stresa, daudz laika pavadīja mājās, un, lai ko viņa darīja, viņa ar ticību atkārtoja vienu frāzi: „PALDIES PAR MANU IZDZIEDINĀŠANOS!” Viņa nolēma ticēt tam, ka ir jau vesela, un ticēja tam ar visu sirdi. It kā nekad viņas mūžā nebūtu bijis vēzis. Un vienkārši atbrīvojās no stresa savā dzīvē, jo stresa stāvoklī nevar atveseļoties. Viņa dienām skatījās jautras komēdijas un smējās, bet, kad kaut ko darīja, tad atkārtoja šo frāzi. Pēc 3 mēnešiem viņa atkārtoja analīzes. Ārsti bija šokā, jo audzēja vairs nebija, kaut gan iepriekšējie rentgena uzņēmumi to uzrādīja. Šī sieviete pati sevi izārstēja tikai ar domas spēku. Nekādas apstarošanas un ķīmijas terapijas.
Vēl viens piemērs: 1981. gada 10. martā nelielas lidmašīnas avārijā cieta Moriss Gudmens (Morris E. Goodman). Viņš palika dzīvs, bet viņu salika gandrīz pa gabaliņam, viņam bija salauzts burtiski viss, ieskaitot mugurkaulu. Viņš gulēja absolūti paralizēts, ar caurulīti kaklā (arī elpot viņš pats nespēja, jo diafragma bija plīsusi). Viņš nevarēja ne ēst, ne dzert. Pats viņš tikai varēja mirkšķināt acis. Un, kad viņš atguva samaņu, ārsti viņam pateica, ka visu atlikušo mūžu viņš pavadīs šādi, paralizēts, pieslēgts pie medicīniskā aprīkojuma un spēs vienīgi mirkšķināt! Medmāsa pierakstīja to, ko Moriss gribēja pateikt atbildē (viņš mirkšķināja, kad medmāsa rādīja vajadzīgos alfabēta burtus). Ziniet, ko viņš atbildēja? „ES NO ŠEJIENES IZIEŠU AP ZIEMASSVĒTKIEM”…
Protams, neviens viņam neticēja. Bet viņš, savukārt, nevienu neklausījās. Viņš turpināja tam ticēt un iztēlojās, ka uz savām kājām pats atstāj slimnīcu. Viņš centās elpot, viņš pielika neticamas pūles. Pēc kāda laika viņš varēja elpot bez aparatūras, un caurulīti no kakla izņēma. Bet viņš turpināja sev ticēt. Kad ap Ziemassvētkiem viņu invalīdu ratiņos aizveda līdz slimnīcas durvīm, ar lielām pūlēm, tomēr viņš piecēlās, kaut arī stipri grīļodamies, tomēr izgāja no slimnīcas…
Viņu nosauca par brīnumcilvēku. Frāze, kuru viņš teica sava stāsta noslēgumā, bija sekojoša:
„CILVĒKS KĻŪST TAS, PAR KO VIŅŠ DOMĀ”.
Opozīcija un stingras stabilitātes likums
Pasaulē ir daudz tādu lietu, kuras mums nepatīk. Pa televīziju vai pa radio mēs pastāvīgi dzirdam par kariem. Vienlaicīgi ar parastajiem kariem starp tautām, norisinās arī cita tipa kari: cīņa pret nabadzību, pret narkotikām, pret vēzi, pret pusaudžu grūtniecību, pret terorismu utt. Kad mēs redzam vai dzirdam tādas lietas, mums pats no sevis sabojājas garastāvoklis. Bet vienkārši jāiemācās nomierināties un mierīgi novērst uzmanību no tā, kas nepatīk, un pievērst tam, kas patīk. Jo, novēršot uzmanību no negatīvā, mēs vairāk piesaistām pozitīvo, un tas mūs dara laimīgākus, tas ir, labais iegūst pārsvaru.
Lai cik paradoksāli tas izklausītos, bet, pretojoties kaut kam vai kādam, mēs ar savu pretestību šo kaut ko vai kādu darām tikai stiprāku. Jo tur aiziet mūsu enerģija. Tāpēc nevajag pretoties. Ja esat pret karu, tad formulējiet to citādi: „Esmu par mieru”.
Un mācieties sevī ieklausīties. Kad jūsu iekšējā pārliecība un situācijas izpratne, arī iekšējā balss kļūs skaļāki par apkārtējo cilvēku atziņām, jūs būsiet uz pareizā ceļa.
Jūs šajā pasaulē neieradāties, lai pārtaisītu to pēc savas līdzības. Jūs varat radīt savu pasauli, vienlaicīgi ļaujot citu cilvēku pasaulēm sadzīvot ar jūsējo.
Avots: www.e-mistika.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru